bērnudārzs

bērnudārzs

Septembris jau min uz papēžiem. Vasaras bezrūpība nu būs galā un atsāksies ierastais ritms. Kādam tās būs pirmās gaitas bērnudārzā un skolā. Mums tas būs jau trešais mācību gads. Mums?

Jā, mums. Arī šogad lietoju vārdu- mums-, jo kā tagad atceros pirmo bērnudārza dienu....Tā noteikti bija arī mana pirmā diena bērnudārzā, un tas nekas, ka pati strādāju pirmsskolā. Uzsākot bērnudārza gaitas vispirms tā ir uzticēšanās, gan pašai sev, gan vietai, skolotājām, kur tiek atstāts bērns. Nu piekritīsiet, tas nav viegli, vai ne! Tikko auklēts un čubināts, bet nu jau jāsaka drosmīgs attā!   Viegli runāt, grūtāk īstenot. It īpaši, ja mazais ir mazs ( nu labi, mammai jebkurā vecumā bērns ir mazs ) , knapi staigājošs, maz runājošs un acīs vēl joprojām mazais kunkulītis. Un tā jau tas arī ir, tas mazais arī ir mazs. Lēmums ir pieņemts, un bieži tas ir tāds kāds tas ir, jo darbs ir darbs, bieži to variantu nav tik daudz, kā mums gribētos. Un te nu tu stāvi, tikko dzimusi mamma ar savu 1,6 veco bērnu un tev viņš ir jāpalaiž....tas nav viegli. Nav viegli uzticēt savu bērnu praktiski svešiniekam. Bet man tak jābūt stiprai, nedrīkstu izrādīt sāpes un savas asaras par to, cik grūti tas ir, palaist to mazo....bet man jābūt drosmīgai. Jābūt. Durvis aizveras. 

Kā tagad atceros šīs durvis...sajūtas..pārdomas....Klausoties šņukstus pie sevis, asaru kamolu kaklā, kāpjot pa kāpnēm, lai pati dotos darba gaitās. Viss ir labi, viss ir labi,  mans bērns ir drošībā, pie fantastiskām un profesionālām, un galvenokārt pie mīļām skolotājām. Ja, es to ar prātu saprotu, bet sirds saka priekšā, ka tas nav tas, kā biju iedomājusies ģimeni un priekšstatu par to kā audzināsim savus bērnus, līdz kādam attiecīgam vecumam. Protams, reizēm izvēles ir tik, cik ir, un ne vienmēr mēs varam atļauties būt mājās tik ilgi, cik vēlētos. Man kā mammai visvairāk bija grūti pārkāpt tai robežai, ka būs vēl kāds cits, kas manu bērnu ievirzīs dzīvei, mācībām, viedokļiem, izvēlēm. Bet, kur tad palieku es? Protams, vecāki bērnam ir paši svarīgākie cilvēki uz pasaules, protams. Bet muļķīgās domas mani neatstāja....

Man ir mazliet grūtāk vai gluži pretēji, vieglāk, jo pati strādāju pirmsskolā. Esmu gan mamma, gan skolotāja. Reizēm vieglāk uztveru daudzas lietas- kā otrādāk uzvilktus apavus, pazaudētu zeķi, sūdzību par iedunkāšanu otram ( normas robežās ), vai jebkas cits, kas nāk komplektā ar vēl 15 citiem bērniem, kuri tiek uzticēti skolotājai dienu no dienas. Man svarīgākais tomēr paliek tas, cik labi jūtas mans bērns. Emocionāli droši. Ir gaidīts. Netiek salīdzināts ar citiem vienaudžiem. Tiek paslavēts, ja kas izdodas. Jo būsim godīgi, strādāt bērnudārzā nav viegli. To nespēj visi. Un paldies dievam, ka tā. 

Es pati bērnudārzu atceros ar spilgtām atmiņām. Vairāk ar prieku un piedzīvojumiem. Draugiem, svētkiem un brīvības sajūtu. Esmu PAR bērnudārzu kā arī PAR mājmācību. Ja vien vecākiem ir pārliecība it visā, ko viņi dara, izvēlas un sajūt. Man šķiet, ka esmu atradusi lielisku vidusceļu - apvienojot abus. 

Man šķiet, ka apmeklējot bērnudārzu bērns iegūst draugus, iemācās dalīties ( to nu dien!!!), satikties ar vienaudžiem, komunicēt. Bērnudārzs ieliek bērnā izpratni par laiku- ritmu. Diena tiek sadalīta noteiktos posmos. Bērnam ir vieglāk saprast, kas pēc kā sekos, izprast lietu kārtību, secību un arī to, ka ne vienmēr viss notiek pēc viņa prāta. 

Mājās man patīk, ka varu pieiet procesam individuāli, bērns saņem tomēr manu nedalītu uzmanību. Bieži izvēlos nodarbes pēc esoša noskaņojuma, vēlmēm un interesēm. Ja ir labs laiks, dodamies dabā vērot kokus, ziedus. Lietus laikā gleznojam un darbojamies ar to, kas ir atrodams mājās. Vēl atrodoties mājās bērnam ir drošības sajūta un miers. ( protams, nav viss tik ideāli, ir jau arī melnās dienas, kad viss liekas slikts un vienīgā vēlme ir doties laukā un izvēdināt galvu ) Ir, ir man arī tādas. Vēl esmu ievērojusi, ka atšķirībā no bērnudārza kādu attiecīgo nodarbi varam veikt tik ilgi, cik vēlamies- piemēram gleznot. Dārziņā tomēr laiks nodarbībām ir tik, cik ir, jo ir jāpaspēj dienas laikā tiešām salīdzinoši daudz. 

Ko esmu ievērojusi, apmeklējot bērnudārzu, bērns ir kļuvis drošāks, nebaidās uzdrīkstēties, nebaidās kļūdīties. Ir draudzīgs un komunikabls.

Lai kādas izvēles mums, vecākiem, ir jāveic, es ticu, ka tās ir labākās mūsu bērniem. Un nav tās īstās, pareizās formulas, kā ir labāk,tādas nav.... ir tikai tā, ko izvēlamies un tā būs tā īstā. Ticiet! 

koki un lapas

koki un lapas

labi būt kopā!

labi būt kopā!