notiek rudens

notiek rudens

Šo ierakstu vēlējos pavisam veidot par kaut ko citu. Par dabu, kurā mēs- cilvēks- esam tikai ciemiņš, par to, ka notiek rudens, par mums un par vienkāršību ikdienā. Bet.... ai! Šoreiz mūsu rudens sajūtu mirkļiem piestāvēs arī ieraksts par kaut ko citu. 

Rudens notiek, tas gan, un atkal Renārs Kaupers dzied par to, ka biezie un gājputni laižas uz Nīlu....gluži vai ironiski, bet nu dien tas atkal notiks. Mēs paliksim, viņš dosies. Tikai šoreiz man būs lielāka atbalsta komanda. Mēs esam trīs, kas gaidīs. Trīs, kas ilgosies, kas reizēm raudās ( ceram, ka šoreiz ne mēnešus pēc kārtas), bet lielākoties darīsim to, kas jādara. Būsim viens otram šeit un tagad, neskatoties ne uz ko. Pieņemsim to. 

Es neesmu no tām, kas dalās ar personisko. Lielākoties tas viss paliek mums pašiem, bet šoreiz es nu dien vēlos skaļi un no sirds. Kādreiz jau var! Vai ne?....Šoreiz ne par to, ka viņš prom un mēs te, šoreiz ne par to, ka mums grūti, par daudz vienai visa, šoreiz galīgi ne par to.....jo ziniet?....man ir VIŅŠ...jā, šoreiz par viņu- manu vislabāko un patiesāko draugu, manu visdārgāko. Vislabāko tēti saviem bērniem...par tevi Nauri. 

_DSC0638.jpg
_DSC0665.jpg
е.jpg

Viņš ir tētis un jūrnieks. Tās nav zīmogs uz sejas, bet profesija. Sasodīti grūta, bīstama un emocionāli smaga profesija. Ir mazliet vieglāk runāt par manām sajūtām, kad mēs te, bet viņš kaut kur starp Ameriku un Eiropu. Vieglāk to visu sagremot un izlaist caur sevi, izprast laiku un tā vērtību mūsu dzīvēs. Nopietni, lai cik banāli tas liktos, laiks ir vienīgais, ko mēs nespējam mainīt. Tas vienkārši notiek. Tas patiesībā skrien, kad esam mēs visi, un mēdz stāvēt sastrēgumā, kad esam mazākumā. Bet tā jau tas notiek, lai kaut ko apjēgtu, novērtētu, reizēm ir jāapstājas un jāvēro no malas, kā viss iet pa straumi....lasot šo, kāds otrpus ekrānam iespējams mazliet apvainojies, saka, ka nav jau jābūt jūrnieka sievai, lai kaut ko saprastu par dzīvi, par laiku un tā vērtībām. Protams, ka nav, un es nebūt nevēlos, lai par mums tā domātu. Mēs neesam izredzētie, mēs esam tipiska ģimene ar tādām pašam skumjām, priekiem, kāpumiem un kritumiem, ar tādiem pašiem kredītiem, auto līzingiem, ceļojumiem kā kaimiņos dzīvojošie. 

_DSC0685.jpg
_DSC0752.jpg

.....bet....lai kā es allaž censtos saprast citu problēmas, vienmēr gribot vai negribot izlaižu caur savu-mūsu prizmu. Lielākoties pie sevis pasmaidu un klusēju. Jo kā jau teicu, katram savi grūtumi, ko izdzīvot. Astoņi gadi jūrā. Daudz vai maz, nezinu. Bet spilgti atceros divas no entajām reizēm. Pašu pirmo, kad nedēļu no vietas raudāju, nekur nespēju rast mieru un vietu sev, jo viss likās tik tukšs. Tajos laikos uz kuģiem vēl nebija interneta, un visas vēstules lidoja caur satelītu. Ilgi. Katru vakaru pēc darba skrēju pārbaudīt e-pasta kastīti, vai tik nav man vēstules...un kaut vai vēstulē bija trīs teikumi- Man viss labi. Esmu piekusis, galvā ir tukšums un nezinu, ko tev rakstīt- arī tie bija svētki. Otro reizi pavisam spilgti atceros, kad piedzima dēls. Pēc divām nedēļām durvis aizvērās un likās, ka zeme atvērusies un nekam vairs nav šai pasaulē jēgas. Tajā vakarā es darīju visu, lai no tās pamešanas sajūtas tiktu vaļā. Lielākoties raudāju, skaļi un daudz. Un šī noteikti būs trešā reize, ko atcerēšos. Lai gan meitai ir tikuši pirmie divi ekskluzīvie mēneši kopā ar tēti, tas nemaina faktu, ka mēs neraudāsim. Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka tas ir vienīgais veids, kā tikt ar emocijām galā. 

Tā diena tuvojas. Reizēm es vakaros pa kluso ar sevi parunājos, izraudos jau laikus, morāli sevi sagatavoju. Skan mazliet mokoši ne? Rakstot, pasmejos par sevi, ar asarām acīs. Man tā ir viena mokoša, pretīga diena, Naurim tā ir nedēļa. Teicu, ka stāstīšu par viņu, bet sanāca atkal greizi. Lai vai kā tur būtu ar mājās palicējiem, man vienmēr liekas, ka daudz grūtāk ir būt nost no visiem. Grūtāk ir neredzēt, nesajust, neredzēt ka izaug savi bērni, ik vakaru novēlēt labus sapnīšus un vēl un vēl....

Es ļoti labi zinu šo otru medaļas pusi, cik viņam tas ir smagi. Atstāt mani ar bērniem. Bet es arī zinu, cik ļoti svarīgi ir, man būt stiprai. Jo tikai manos spēkos ir padarīt šo laiku daudz skaistāku, sūtot ik dienu mūsu prieka emociju buķeti.

_DSC0774.jpg
_DSC0763.jpg
_DSC0758.jpg

Lai vai kā tur būtu ar tiem sasodītajiem grūtumiem, dzīve ir skaista. Un nav par ko raudāt. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Un stipram būt nav slikti. Es varu tikai pateikt lielu paldies, jo šie gadi mani ir izveidojuši par to, kāda es esmu. Paldies, Nauri, ka tu man esi. Tu esi fantastisks tētis saviem bērniem. Paldies, ka iemāci viņiem novērtēt tos brīžus, kad esam kopā. Paldies, ka centies no visas sirds, jo tas nemaz nav viegli pēc tik gariem mēnešiem ielekt bērnkopībā, ikdienā un saprast, kas notiek uz zemes. Tas ir kā nokļūt laika mašīnā. 

_DSC0799.jpg
_DSC0790.jpg
_DSC0742.jpg

Pāri visam gribās pateikt, cik aizraujoši ir paskrējuši šie četri mēneši mūsu kopā būšanā. Šie ir bijuši garākie mēneši kopā, kopš mums ir piedzimuši bērni. Lai vai cik daudz smagumu ir manā vai Naura mugursomā, tomēr ziniet, mums viss ir labi! Mēs katrs esam tur, kur jābūt. Savā īstajā vietā. Darām to, kas katram jādara un viens otru uzmundrinām. Vienmēr vajag rast pozitīvo un pie tā turēties. Radīt lietas, sajūtas un mirkļus, jo patiesība ir tāda, ka nekas jau neapstājas, aizbraucot. Viss turpinās! 

meža "skola"

meža "skola"

laika kalendārs

laika kalendārs